
Mūžībā aizgājis Evalds Liepiņš (23.05.1928.–13.07.2015.) – Ziemas peldēšanas sekcijas dibinātājs Latvijā, sporta entuziasts, skolotājs, docētājs, pēc dvēseles aicinājuma dzejnieks (Ilga Klints) un bards, ilggadējs Latvijas Zaļās partijas biedrs.
Evalds Liepiņš dzimis Valkas apriņķa Ilzenes pagasta Mežslokās lauksaimnieku ģimenē kā jaunākais no četriem dēliem. Skolas gaitas uzsāka 1936. gadā Ilzenes sešklasīgajā pamatskolā, no 5. klases mācījās Trapenes pagasta pamatskolā, bet no 1942. līdz 1948. gadam vidējo izglītību ieguva radošo garu rosinošajā Gaujienas vidusskolā.
1948. gadā Rīgā uzsāka studijas Latvijas Valsts Pedagoģiskajā institūtā Psiholoģijas fakultātē. Studiju gados sastapa savu dzīvesbiedri Skaidrīti Liepiņu. Institūtu beidzot, 1952. gadā viņam piešķirta pedagoģijas un psiholoģijas vidusskolas skolotāja kvalifikācija. Pēc studiju beigšanas abus jaunos speciālistus nosūta strādāt uz Abrenes rajona Viļakas vidusskolu, kur Evalds Liepiņš ir fizkultūras skolotājs.
Atgriezies Rīgā, Evalds Liepiņš strādāja LPSR Fizkultūras institūtā kā sporta psiholoģijas pasniedzējs un rektora vietnieks mācību darbā. Dažādu, arī politisku, iemeslu dēļ pasniedzēja karjera Fizkultūras institūtā bija jāpārtrauc. Daudz enerģijas šajā laika posmā viņš veltīja zinātniskiem pētījumiem sporta psiholoģijā. Tā pamazām veidojās viņa uzskatu sistēma par sportu kā aktīvu dzīvesveidu un priekšnoteikumu veselībai, kas ir visas viņa turpmākās dzīves aktivitāšu pamatā.
E. Liepiņš strādāja gan kā fizkultūras skolotājs Rīgas 28. astoņgadīgajā un Pagarinātās dienas skolā, gan kā fizkultūras metodiķis dažādās iestādēs. Jau 1952. gadā viņš pabeidza arī Pedagoģijas institūta fakultatīvo kursu fiziskajā audzināšanā, kas deva iespēju turpmākajos gados vadīt sporta un aktīvās atpūtas dzīvi dažādos Latvijas uzņēmumos, bet 1955. gadā teicami pabeidza P.F. Lesgafta vārdā nosauktā institūta kvalifikācijas celšanas kursus Ļeņingradā. No 1965. līdz 1967. gadam papildināja zināšanas arī Fiziskās kultūras tautas universitātē.
Ilgus gadus viņa pamatdarba vieta bija 1972. gadā dibinātā ķīmiski farmaceitiskā ražošanas apvienība Olainfarm, Rīgas Ķīmiski farmaceitiskā rūpnīca, vēlāk ražošanas apvienība Latvbiofarm. Evalds organizēja sporta sacensības, vingrošanu darba pārtraukumos, pārgājienus un atpūtu brīvdienās, bet pēdējā darba vieta bija SIA MedProInc, kur Evalds vienkāršus darba pienākumus veica līdz pat 2006. gadam, lai gan bija vecuma pensijā kopš 1995. gada. Dažādi darba pienākumi bija saistīti arī ar uzņēmumu Rīgas Foto.
Jau kopš septiņdesmito gadu sākuma Evalds Liepiņš īpaši aizrāvās ar ideju veidot apvienību ziemas peldēšanas entuziastiem Latvijā, ko arī realizēja, dibinot Ziemas peldēšanas sekciju pie Latvijas Peldēšanas federācijas. Bija Latvijas Norūdīšanās un ziemas peldēšanas sekcijas priekšsēdētājs. Viņš izstrādāja šī sporta veida teorētiskos pamatus, nolikumus skatēm un sacensībām, piedalījās zinātniskās konferencēs un iesaistīja Latvijas entuziastus Padomju Savienības un vēlāk arī Eiropas ziemas peldētāju kopienā.
Kopš 1950. gada viņš piedalījās neskaitāmās zinātniskās konferencēs un sporta pasākumos, bija Latvijas Atturības un pretalkohola biedrības biedrs, pretsmēķēšanas sekcijas vadītājs, arī Latvijas Republikas Vides aizsardzības komitejas ārštata inspektors. Lasīja lekcijas un dažādus publiskus priekšlasījumus par veselīgu dzīvesveidu, sportu, norūdīšanos, kaitīgo ieradumu (jo īpaši smēķēšanas) nelabvēlīgo ietekmi uz veselību. Sagatavoja daudz publikāciju par šiem jautājumiem, kā arī apkopoja savu teorētisko pieredzi īpašā izdevumā par ziemas peldēšanu un padomu grāmatiņā bērniem, ko 2014. gadā izdeva izdevniecība Jumava. Brīvvalsts laikā aktīvi sekoja dažādām sabiedriskās dzīves norisēm, bija Latvijas Zaļās partijas biedrs, savas dzimtenes patriots. Iesaistījās sporta veterānu pasākumos, jo īpaši sadarbībā ar Latvijas Sporta muzeju. Kā lielāko pateicību par mūža ieguldījumu saņēma Latvijas Sporta veterāna Goda zīmi.
Dvēselē vienmēr saglabāja spēju pirmreizēji uztvert Latvijas dabas un pasaules un cilvēka dzīves skaistumu. Saskatīja bezgala skaisto gan egles čiekura krāsās, gan sīkā vizbulītes ziedā, mazdārziņā audzētas saulespuķes krāšņumā. Ceriņu smaržas reibumā, baltajā ūdensrozē, naktsvijolē... Centās savas izjūtas ietērpt dzejas rindās un mūzikā, mīlēja ar saviem sacerējumiem priecēt nejauši sastaptu sarunu biedru un arī uzstāties plašākas publikas priekšā. Pats uzskatīja sevi par latviešu bardu.
Man sejā
ir smaids –
es priecājos
par to,
kas cilvēkos
ir skaists...
Ilga Klints
Tēva dzīves gājuma aprakstu sagatavoja viņa meita Līga Ribkinska.