Cīņas meistaram Edvīnam Bietagam - 115

Februārī aprit 115 gadi kopš pasaulē nāca grieķu romiešu cīņas meistars – 1934. gada Eiropas meistarsacīkšu uzvarētājs un XI Berlīnes Olimpiādes spēļu sudraba medaļas ieguvējs Edvīns Bietags.

Rūjienas tirgus laukuma putekļos

1921. gada 9. februārī dzīvot sāka atlētu biedrība Krauze. Kā pateicība un atgādinājums par pirmo pasaules rekordistu, latviešu svaru cēlāju Jāni Krauzi (1893-1919). Starp jaunās biedrības dibinātājiem bija arī cīkstonis Rūdolfs Ronis (1897-1970), tuvs Jāņa draugs. 1923. gada R. Ronis sāka strādāt robežsargu dienestā uz Latvijas-Igaunijas robežas (15 km no Rūjienas). 1921. gada pasaules meistarsacīkšu sudraba medaļas ieguvējs bija sava spēka un popularitātes virsotnē! Ar milzu enerģiju viņš drīz vien nodibināja biedrības Krauze Rūjienas nodaļu. Atklāšanas svētki notika 1923. gada 28. oktobra svētdienā.

 

Pavēlā rudenī, ejot garām Rūjienas lielajam tirgus laukumam, R. Ronis noskatījās, kā puikas pa smiltīm dzenāja futbola bumbu. Pēc pāris dienām atkal atnāca, lai aicinātu viņus sev līdzi uz Rūjienas Zemkopības biedrības telpām, kur mājvietu atrada jaunā atlētu biedrība ar cīņas, boksa, futbola, vingrošanas un šaha sekcijām, arī pūtēju orķestri. Rūjienā sākās vēl nepiedzīvota interese par cīņas sportu. Ap mazo, četrus metrus garo paklāju, kuru paši bija griezuši, šuvuši (no veciem zemnieku atdotiem maisiem) un pildījuši ar zāģu skaidām, stāvēja vairāk kā 100 zēnu, kas nepacietīgi gaidīja trenera uzaicinājumu… Starp viņiem arī Edvīns Bietags. Pēc dažiem gadiem puse Latvijas izlases cīkstoņu nāca no Rūjienas: Kārlis Pētersons, Edvīns Bietags, Pāvils Atars, Augusts Ķīsis, Ādolfs Mednis, brāļi Edgars un Rihards Kici, arī sporta darbinieks Arnolds Rezevskis-Raitums.

 

Cīkstoņi Edvīns Bietags un Alberts Zvejnieks

 

Edvīns Bietags dzimis 1908. gada 28. februārī Rūjienā. Pastarītis savām divām māsām. Dzīvoja tēva mājā Rīgas ielā Nr. 25. Rūjas upē makšķerēja zivis un ķēra vēžus.

Sākumā bija visu zēnu iemīļotākā spēle – futbols. Vēlāk pievērsās vieglatlētikai. Nebija toreiz nekādu lāga sporta rīku. Visu gādāja pamazām. Tikko atveda disku – visi ņēmās ap to, bet kad iegādājās lodi, tad atkal visi pārtapa par lodes grūdējiem, un kad nu vēl beidzot nopirka boksa cimdus – bez izņēmuma visi kļuva par bokseriem...

Skolas gados Bietags sadraudzējās ar otru nākamo izcilnieku – olimpieti, desmitcīņnieku – Jāni Dimzu (1906-1942). Abi izdzīvoja spējo sporta dzīves uzbangojumu Rūjienā. Abi apmeklēja Rūjienas valsts vidusskolu un trakoti aizrāvās ar sportošanu.

Edvīns Bietags jau 16 gadus vecumā disku meta pāri 30 metriem un arī lēkšanās atpalika tikai pāris centimetrus no Dimzas! Jānis paguvis iestāties siseņos, kā tajos gados dēvēja sociāldemokrātu izveidotās biedrības Strādnieks, Sports un Sargs sportistus. Bet Edvīnam skolas vadība nelabprāt ļāvusi iestāties Krauzē. Neatlicis nekas cits, kā veselai delegācijai – Rūdolfam Ronim, Jānim Polim (1893–1953) un Rīgas lielās Krauzes priekšniekam Arnoldam Paulockim (1892–1934) doties pie skolas direktora Čuibes kunga, lai pārliecinātu, ka puikam tikai nāks par labu iestāšanās biedrībā. 

Sporta biedrības “Krauze” nozīmīte, piederējusi Rūdolfam Ronim (Aivara Liepiņa foto)

Turpmākos gadus Bietags startēja ar šīs biedrības zīmi – ozollapu ar K burtu vidū. Vēlākos gados gan pārstāvēja dažādas biedrības: Latvijas boksa klubu, vācisko 1. Rīgas Atlētu klubu, biedrību Latvijas Arodu oganizācijus sports un Dinamo (pēc kara). Sacīkstēs sāka startēt ar 1924. gadu. 1925. gadā jau Ziemeļ-Latvijas meistars! Pēc gada atlētu sabiedrībā pamanīts kā jauns un daudzsološs cīkstonis. Laiks līdz pirmajam lielajam starptautiskajam panākumam bija grūts. Līdzekļu trūkums periodiski nomocīja ne tikai biedrību Krauze, bet arī pašu Edvīnu. 1928. gadā visa pasaule posās uz Amsterdamas olimpiādi — arī latvji. Bietags bija olimpisko kandidātu vidū, tomēr tikai divi cīkstoņi – Alberts Zvejnieks (1902-1987) un rūjienietis Kārlis Pētersons (1903–1980) aizbrauca uz olimpiādi… Viņu starts nebija sekmīgs un gandarījumu nedeva.

Pāvesta svētajā pilsētā – Romā

1934. gada 26.-29. aprīlī Romā bija paredzētas Eiropas meistarsacīkstes grieķu romiešu cīņā. Cīkstoņu sūtīšanai uz sacensībām Latvijas Smagatlētikas savienībai līdzekļu nebija. Arī ticības atlētu spējām nebija. Krauze ar lielām pūlēm sadabūja līdzekļus tikai viena cīkstoņa – E. Bietaga sūtīšanai. Beigu beigās Latviju Romā pārstāvēja Edvīns Bietags (pussmagā svarā), Alberts Zvejnieks (smagā svarā, 2. Rīgas Atlētu klubs) un Jānis Kavals (vidējā svarā, Rīgas Policijas darbinieku sporta klubs). Neskatoties uz to, ka Krauze Bietagu atbalstīja, naudas tāpat nepietika, un viņš bija spiests aizņemties kur vien varēja. Sataisīja parādus un, nevienam nezinot, 22. aprīlī sēdās vilcienā. Stacijā nebija neviena pavadītāja…

Eiropas meistarsacīkšu dalībnieki A. Zvejnieks (no kreisās), E. Bietags un J. Kavals, 1934

 

Sākās lielākās cīņas viņa sporta karjerā: ar uzvarām pār Vitalisu Ksjackeviču (W. Ksiazkiewicz, 1910-1994, Polija), Osvaldo Rovedu (Osvaldo Roveda, Itālija), Františeku Mračeku (František Mráček, 1914-?, Čehoslovākija) un Aleksu Kadjeru (Alex Cadier, 1906-1974, Zviedrija), bet vienīgo zaudējumu pēc punktiem piedzīvoja pret Eriku Zībertu (Erich Siebert, 1910-1947, Vācija). Bietags izcīnīja ne vien kontinenta zelta medaļu savā svarā, bet 100 dalībnieku vidū izpelnījās arī speciālbalvu – Itālijas satiksmes ministra dāvāto kausu – par vislielāko skaitu izcīnītām plecu uzvarām, kuras grieķu romiešu cīņā nebija viegli panākt. Bietaga uzvara bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Viņš atgriezās kā nacionālais varonis. Tagad draugu un sagaidītāju netrūka. Vienīgi parādus, kas bija sataisīti Romas braucienam, pats maksāja no savas kabatas.

 

 

Diploms Edvīnam Bietagam par izcīnīto 1. vietu Eiropas čempionātā grieķu romiešu cīņā pussmagā svara kategorijā, Roma, 1934. gada 29. aprīlis (Ilmāra Znotiņa foto)

 

Pēc atgriešanās mājās sporta biedrībā Krauze sveica pirmo latviešu Eiropas meistaru. Bija daudz jūsmīgu runu un arī skaista balva – pulkstenis ar iegravētiem vārdiem: „Eiropas meistaram Edvīnam Bietagam par brašo latvja vārda popularizēšanu 1934. g. Romā, krauzieši un draugi", ar domu, lai, paskatoties ciparnīcā – zinātu, ka draugi par viņu tur īkšķus.

 

Ceļā uz Eiropas meistarsacīkstēm Kopehāgenā, 1935. gada 13. aprīlī. Uz tvaikoņa „Nidaross” klāja, no labās: A. Zvejnieks, A. Kalniņš, E. Bietags, K. Kundziņš, J. Beinarovičs, K. Jaspers, Ē. Hāzenfūss (pārstāvis) un P. Atars

 

No Mellužiem uz Berlīni

Vēl pirms izbraukšanas uz Berlīnes olimpiskajām spēlēm 1936. gadā sportisti trenējās nometnē Jūrmalā. Dzīvoja Mellužu pamatskolā 16 dienas (9.-24.07.) – trenējās, atpūtās un uzkrāja spēkus. 28. jūlijā olimpieši sēdās Berlīnes vilcienā.

 

Latvijas olimpieši. No kreisās: Jānis Dimza (vieglatlētika), Visvaldis Melderis un Rūdolfs Jurciņš (basketbols), Alberts Zvejnieks un Edvīns Bietags (grieķu romiešu cīņa), Jūrmala (Melluži), 1936

Latviešu izlases sportistu svinīgā solījuma pasākums Rīgā, Nacionālajā operā 1935. gada  10. maijā. No kreisās: uz skatuves – ministru prezidenta biedrs Marģers Skujenieks; ar valsts karogu – cīkstonis Edvīns Bietags; zvērestu lasa – soļotājs Jānis Daliņš

Latvijas olimpieši Rīgas stacijā, izbraucot uz XI Olimpiādes spēlēm Berlīnē, 1936. No labās: cīkstoņi – Krišjānis Kundziņš, Alberts Zvejnieks un Edvīns Bietags

Berlīnes Olimpiādes spēļu piemiņas medaļas un nozīme (Aivara Liepiņa foto)

Lielais pasaules sporta forums – XI Olimpiādes spēles Berlīnē!

 

Olimpiskais turnīrs pussmagā svara vīriem notika no 6. līdz 9. augustam sporta pilī Deutschlandhalle. 13 valstu atlēti cīnījās sešās kārtās. Bietags turnīru uzsāka ar uzvaru pār vācu favorītu Verneru Zēlenbinderu (Werner Seelenbinder, 1904-1944). Otrajā kārtā pārspēja ungāru Ģulu Bobisu (Gyula Bobis, 1909-1972), trešajā – 11 min. un 36 sek. ar metienu pieveikts turku cīkstonis Mustafa Avcioglu (Mustafa Avcioğlu, 1909-1999). Tad sīvā cīņā uzvara pēc punktiem pār igauni Augustu Neo (1908-1982).Latvietis ieguva tiesības cīnīties finālā ar A. Kadjeru, kas zviedriem bija Dieva vietā! Zviedrs bija atbraucis ar lielu pieredzi unsolīdu uzvaru bagāžu: olimpiskā bronzas medaļa 1932. gadā Losandželosā un gadu iepriekš Eiropas meistarsacīkšu uzvarētājs Kopenhāgenā. "Atsitās pret zviedru akmeni – latvju laušanās izkapts!” Tik trāpīgi par finālcīņu presē rakstīja Sporta Pasaules speciālkorespondents Ādolfs Plūms.

Pirmā E. Bietaga (no labās) uzvara olimpiskajā turnīrā cīņā ar turku Mustafu Avdžioglu, Berlīne, 1936

 

9. augusta vakarā notika fināls. Pāri par 10.000 skatītāju. Cīņas sākumā Bietags bija ļoti uzmanīgs, taču stāvus cīņā stipri neaktīvs, par ko piektajā minūtē saņēma piezīmi par pasivitāti. Pēc pirmajām 10 minūtēm tiesnešu vērtējums jau bija 3:0 Kadjēra labā. Bietagam trūka izšķiroša paņēmiena. Viņa nogaidošā taktika pievīla, domājot, ka aktīvākais zviedrs izšķiedīs spēkus un pagurs. Rezultātā tiesneši pasludināja zviedru par uzvarētāju ar 3:0. Līdz ar to pussmagajā svarā uzvaru un olimpisko zeltu ieguva A. Kadjērs (Zviedrija) ar 3 punktiem, sudrabu – E. Bietags (Latvija) ar 4 p., bronzu – A. Neo (Igaunija) – 5 p... 1936. gada 11. augusta vakarā notika apbalvošana. Pēc medaļu pasniegšanas mastā uzvijās Zviedrijas, Latvijas un Igaunijas karogs.

 

Uzvarētāju apbalvošana grieķu romiešu cīņā, Berlīne, 1936. gada 11. augusts. No labās: E. Bietags (sudrabs, Latvija), A. Kadjērs (zelts, Zviedrija), A. Neo (bronza, Igaunija)

Olimpiskais diploms E. Bietagam par izcīnīto 2. vietu, Berlīne, 1936 (Ilmāra Znotiņa foto)

E. Bietaga izcīnītā olimpiskā sudraba medaļa, Berlīne, 1936 (Aivara Liepiņa foto)

 

Edvīns Bietags olimpisko spēļu ciematā un atpūtas brīdī kopā ar K. Kundziņu un A. Zvejnieku, Berlīne, 1936

Sudraba medaļnieka Edvīna Bietaga (no labās) un bronzas medaļas ieguvēja soļošanā Adalberta Bubenko sagaidīšana Rīgas stacijā, 1936

Pēc sudraba medaļas iegūšanas bija vēl daudz spožu uzvaru un Bietagam paredzēja lielisku karjeras turpinājumu, ka kāda valsts viņu aicinās par treneri, jo esot izcilas tehnikas un taktikas meistars. Tā vietā pēc kara okupētajā dzimtenē trenera karjera aprobežojās ar audzēkņiem Lapmežciemā. Bietags turpināja trenēties un piedalīties sacīkstēs, kļūstot par Rīgas čempionu un izcīnot 3. vietu Padomju Savienības Dinamo meistarsacīkstēs 1950. gadā. Sešdesmitajos gados E. Bietags (tāpat kā riteņbraucējs Alberts Džarcāns) saņēma vakara un neklātienes trenera skolas „sporta veidu vidējas kvalifikācijas trenera diplomu”. Diploms bija, bet iespēju nebija, jo, lūk, viņa paaudzei trūkstot īstās politiskās audzināšanas.

 

Kristāla vāze – “Edvīna Bietaga balvas” izcīņa pussmagā svaru kategorijā Trīszvaigžņu spēlēs, Valmiera, 1993. Balvas ieguvējs – Dzintars Kļava (Aivara Liepiņa foto)

Edvīns Bietags savas dzīves otro pusi pavadīja Jūrmalā – Asaros, Kalnu ielā 5.

1983. gada 29. septembrī noslēdzās atlēta mūžs. Pēdējā meistara dzīves pietura – Jūrmala, Asaru kapi. Klusi un skaisti – jūras kāpās. Piemineklī iekalti divu cīkstoņu figūras. Motīvs, kas aizgūts no greznā –1934. gada Eiropas meistarsacīkšu uzvarētāja diploma.

 

Lietas, kas ilgus gadus kopā ar citām balvām glabājās koferītī šķūnītī, ar gadiem atgriezušās Latvijas sabiedrībā... E. Bietaga diplomi restaurēti, bet olimpiskā sudraba medaļa aplūkojama izstādē Zelts. Sudrabs. Bronza Latvijas Sporta muzejā.

 

Mājas fasādi Rūjienā, kurā aizsākās Bietaga dzīves ceļš, rotā piemiņas zīme – plāksne, bet pilsētas vidusskolas stadions kopš 2015. gada nosaukts olimpieša Edvīna Bietaga vārdā.

 

Teksta autore: Rita Apine

Latvijas Sporta muzeja vadošā pētniece

 

28.02.2023