Alise Dzeguze - latviešu Sonja Heni

Alise Antonija Dzeguze-Kļaviņa (15. IV 1914. - 23. IX 1999. Toronto, Kanāda).

VIŅA – 10 - kārtēja Latvijas meistare (1932, 1933 - 1938, 1940, 1941, 1942 un 1944) un IV Ziemas olimpisko spēļu dalībniece 1936. gadā Garmišā-Partenkirhenē.

Gadu atpakaļ sporta vēsturnieks Andris Zeļenkovs jaunajā interneta platformā žurnālā “Sports” publicēja plašu rakstu par Alisi Dzeguzi–Kļaviņu. Autora lielisko rakstu vēlos papildināt ar pārdomām par laiku, kas A. Dzeguzei ļāva kļūt pa to, kas viņa bija mūsu daiļslidošanā starpkaru Latvijā…

Alise Dzeguze – latviešu Sonja Heni. Daiļslidotāja: brīnumaina, meistarīga, baletiska, akrobātiska virpuļotāja. Kā tāda tāla gaisma skaistuma pasaulē mums latviešiem. Citiem varbūt nekas īpašs, bet mums – elegances un skaistuma etalons uz ledus. Pat tad, ja ledus bija dimanta cietumā vai slidas iestrēga atkušņa mīkstajā ledū. Izvēles programma bija Dzeguzes stiprākā puse. Jauna daiļa būtne trīsdesmito gadu Esplanādes slidotavā, kurai īstas konkurences nebija. Viņa bija vienīgā un labākā daudzu gadu garumā. Pēc šodienas daiļslidošanas izpratnes, kaut gan liela alošanās ir salīdzināt vienu gadsimtu ar kādu citu gadsimtu, tomēr... Pēc 21. gadsimta daiļslidošanas attīstības līmeņa un vērtējuma – Alise bija dejotāja uz ledus – ar lokiem, gariem izbraucieniem, piruetēm, līdzsvariem un skaistām pozām.

Alise Dzeguze Armijas Sporta kluba laukuma slidotavā, 20. gs. 30. gadi

Vakareiropā gadsimta sākumā sievietes nemanāmi ielauzās vīriešu slēgtajā sporta pasaulē. Sieviete sekoja vīrietim tā laika visās sporta disciplīnās: vieglatlētikā, airēšanā, automobīlismā, sporta spēlēs u. c. Pirmais pasaules karš nojauca ierastās robežas starp vīrieti un sievieti. Sabiedrības kritika un tūkstošu dzēlīgu acu pāru vairs nemulsināja jaunas sievietes. Latvijā tomēr pieturējās pie tradicionālajiem priekšstatiem, iesakot meitenēm apgūt nenogurdinošas rotaļas un dejas, vingrošanu un peldēšanu, bet 17—20 gadu vecumā jau drīkstot pievērsties vieglatlētikai un ziemas sportam. Tāds bija laikraksta „ Latvju Sports” ieteikums 1921. gadā. Tāpēc arī jaunas meitenes vairāk varēja redzēt Annas Ašmanes vingrošanas un deju zālē nekā Latvijas Sporta biedrības, Union vai Marsa sporta dārza skrejceļā. Arī vēlāk populārā vieglatlēte (neskaitāmu rekordu autore) un sabiedriskajā dzīvē spilgti pamanāma dāma Elfrīda Karlsone-Kukaine-Bērziņa (1904 - 1983) pēdējos skolas gados ar visu sirdi nodevās baleta studijām. Tāpat kā 10 gadus jaunākā Alise baletā skolojusies Annas Ašmanes Sietiņsones (1888 – 1967) un Aleksandras Feodorovas (1884 – 1972) dejas skolā.

Mūsu lielākais daiļslidošanas ideologs un šī sporta veida popularizētājs starpkaru Latvijā bija Eduards Tūbelis (1890 - 1977). Pazīstams žurnālists un dažādu preses izdevumu līdzstrādnieks, arī redaktors, Kristīgās nacionālās savienības biedrs, jaunatnes atturības pulciņu kaislīgs atbalstītājs un referents dažādu līmeņu kongresos un publiskos pasākumos. Ar vienu vārdu sakot – kaismīgs žūpības apkarotājs. Pats nodarbojās ar vieglatlētiku un daiļslidošanu, klāt „pieķēra” arī citus sporta veidus. Skrēja lielus gabalus, rīkoja un tiesāja sacensības daiļslidošanā. Drīz vien pēc jaunās valsts nodibināšanas, būdams liepājnieks, organizēja vienas no pirmajām sacensībām daiļslidošanā savā pilsētā. Bet galvenais – daudz un plaši rakstīja par daiļslidošanu: slidošanas tehniskām gudrībām, slidu izvēli un apģērbu piemērotību slidošanai. Pēc šī kunga ieskatiem – ne vingrošana, ne spēles, ne atlētika nevarot sacenties ar figūru skriešanu. Viņa divdesmito un trīsdesmito gadu rakstos uzburtā aina ir kā pasakā – viegli, labi, veselīgi, skaisti un lēti. Mazs fragments no E. Tūbeļa raksta: „Skaistākais ziemassports — daiļslidošanā” 1928. gada žurnāla “Atpūta” 5. janvāra numurā „Tikpat maldīgs uzskats, ka slidošana ir viens no dārgākiem sporta veidiem. Slidas ir pārdošanā no 2-3 līdz 65 latiem. Var slidot arī bez speciāla, dārgi izmaksājoša tērpa. Ledus pieejams par lētu maksu.” Ak, kaut nu tā būtu šodien – 21. gadsimta daiļslidošanā!

Latvijas daiļslidotāju grupa, 20. gs. 30. gadi. No labās: 2. Eduards Gešels, 3. Hildegarde Švarce, 4. Jānis Zīverts, 5. Alise Dzeguze

Bet tagad par „vieglumu un lētumu”. Te gribētos atsaukties uz daiļslidotājas, kādreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Fizikas matemātikas katedras mācībspēka, matemātiķes Līzas Biķes (1900 - 1996) atmiņām par slidošanu, kas pierakstītas tikšanās reizē 1988. gadā Mežaparkā: „Mani brāļi – Jūlijs (arhitekts, 1895 – 1969) un Jānis (zinātnieks, 1897 - 1962) jau mācēja pabraukt uz vienas kājas. Jānim ļoti patika slidot. Viņš pat valsi prata dejot. Viņam arī pirmajam bija figūru slidas. Tas jau kaut kā iedzimts likās – tā slidošana. Otras manas slidas bija austriešu, un šis pāris tika iegādāts skolas laikā. Tās pielika tiem pašiem apaviem, ar kuriem staigāja. Bet trešās... Sporta veikals toreiz Rīgā atradās Smilšu ielā (iepretīm 80. gadu tūrisma biļešu kasei). Tur ar studiju sākšanu Latvijas Universitātē arī nopirku slidas. Tās bija zviedru “figūrslidas” - “Stille. Sweden.”. Slidas maksāja 100 latus. Tās nopirku uz vekseli (parādzīmi), kuru parakstīja studiju biedrene. Māsa palīdzēja vēlāk izpirkt slidas. Bet krietni pirms tam slidoju ar brāļa slidām”.

Mazā aktrise Alise Dzeguze

Arī Alise kādreiz aizrautīgi skatījās, kā valsi izgriež lielie slidotāji. Pēc Tūbeļa kunga definīcijas daiļslidošana ir “daiļu figūru izvešana uz ledus”. Bet bija „vēl kaut kas, kas ne katram piemīt. Šis kaut kas ir dažādu īpašību kopsumms: 1) daiļuma un ritma izjūta, 2) plastika, 3) kombinācijas spējas u.t.t. – savā ziņā talants.”

Alisei piemita šis talants, kas iesākumā tika veidots nevis uz ledus, bet gan uz skatuves. Uz Nacionālā teātra skatuves viņa uzkāpa 1924. gadā. Desmit gadu vecuma spēlēja zēnus un meitenes. Tā bija – teātra spēlēšana. Alises māsa Valija (Valija Dzeguze–Meiers, 1906 – 1997) bija astoņus gadus vecāka. Viņa pavēra durvis uz teātri, jo pati spēlēja dažādās izrādēs un strādāja Nacionālā teātra administrācijā. Spēlēja arī trešā māsa Elvīra.

Alise kopā ar māsu Elvīru (foto pa kreisi). Alise (no labās) ar māsu Valiju un mammu Kristīni (foto pa labi)

Alise saviem gadiem bija maza auguma, kas ļāva spēlēt uz pusi jaunākus zēnus un meitenes lielo Eiropas un pašmāju dramaturgu lugās: Augusta Strinberga drāmā „Reibonis” (rakstnieka un viņa draudzenes piecgadīgo meitu Marionu); balto bērnu tā paša autora teiku drāmā „Līgava ar kroni” (1926), Valda Grēviņa teātra spēlē pēc Marka Tvena stāsta „Princis un ubagu zēns” – ubagu zēna Toma māsas – Nani un Beti spēlēja Elvīra Dzeguze un Alise Dzeguze (1926); Silmaču saimnieces Antonijas meitu Toniju Rūdolfa Blaumaņa komēdijā “Skroderdienas Silmačos” (1929).

Teātra un literatūras kritiķe Paula Jēgere-Freimane (1886 - 1975) 1926. gada Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā 5 - 6 numurā atzinīgi novērtēja Alises spēli Gabrielas Zapoļskas komēdijā "Traģiskie muļķi", kurā viņa spēlēja klusu mazu meitenīti: “..gribas pieminēt mazo aktrisīti Alisi Dzeguzi, kura arvien uzrāda dzīvu skatuves instinktu, pareizu lomas uztveri un bērnu tēlojumos neparastu zināmu tehnisku gatavību. Kaut lielie skatuves cilvēki palīdzētu šai mazajai pareizi augt un attīstīties! Šķiet, tas būtu skatuves mākslas interesēs”. Tomēr pēc daudziem gadiem A. Dzeguze intervijā apgalvoja, ka „Tā esot tikai tāda maza, maza blakus interese”.

No skatuves dēļiem uz ledus laukumu

Teātris palīdzēja atrast savu vietu daiļslidošanā. Alise jauno sieviešu – daiļslidotāju vidū bija pati mazākā, kas ideāli atbilstu arī mūsdienu daiļslidošanai. Maza, kustīga un pati artistiskākā.

Laiks, kad Alise uzvilka slidas un pievienojās figūristiem bija 20. gs. 20. gadu otrā puse. Daiļslidotāju sabiedrība bija skaitliski neliela, samērā raiba, savrupa, nedaudz miegaina, akadēmiski izglītota, vāciska, bet slidošana varēšanā maz izteiksmīga. Tēlošanas prasme niecīga. Tas bija pārejas posms no vācbaltiešu iedibinātajām daiļslidošanas tradīcijām uz jauno izglītoto latviešu slidotāju paaudzi, kas vairs neaprobežojās ar lokāliem pašmāju slidošanas brīnumiem, bet lūkojās, kas notiek Eiropā un pat aiz tās robežām.

Alise tik ļoti atšķīrās no šīs slidojošās publikas. Vēlāk žurnālisti viņas uzstāšanos vērtēja kā baletu uz ledus – piruetes, virpuļi, līdzsvari, skaisti izbraucieni, efektīgas pozas … Akcentēta sievišķība, skaisti tērpi un maz vai vispār nemaz tiem gadiem tehniski sarežģītu elementu.

Mūsu sporta akadēmiskā vide. Esplanādes slidotava

Starpkaru Latvijā daiļslidošanas attīstību noteica četri spēcīgi faktori – mūsu pašu akadēmiskā vide – studenti un mācībspēki, čehu inženieri/arhitekti, japāņu sūtniecības darbinieki un sporta organizāciju (Latvijas Sporta organizāciju apvienība un Latvijas Ziemas sporta savienība) nodrošinātā iespēja iepazīties un apgūt „Vīnes skolu” – trenēties uz mākslīgā ledus un stažēties pie populāriem Eiropas treneriem.

Akadēmiskā vide pārņēma daiļslidošanas attīstības grožus un atbildību. Latvijas Universitātes akadēmiskā sporta biedrība (LU ASB, 1922), kas vēlāk pārtapa par sporta biedrību „Universitātes Sports” (1929). Biedrībai bija sava slidotava – Esplanādes slidotava (pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma – Vienības laukuma slidotava) ar oficiālo nosaukumu – Rīgas pilsētas latviešu ģimnāziju un universitātes slidotava. Divdesmito gadu sākumā tā bija Latvijas Augstskolas (1919 – 1923) Studentu padomes slidotava Esplanādes laukumā.

Esplanādes slidotava vienmēr bijusi Latvijas daiļslidotāju „īstās” mājas. Daiļslidošanas laukums bija norobežots ar drāšu pinumu uz pārbīdāmām kājām. Žogs bija viegli noņemams, kad slidotavā ierīkoja skrejceļu ātrslidotājiem, lai vēlāk pārveidotu laukumu daiļslidotājiem. Lielo slidotavas laukumu tīrīja ar lielu sniega lāpstu, ko vilka zirgs. Bieži tīrīja skolnieki un studenti ar sniega lāpstām, kas strādāja slidotavā, vai paši daiļslidotāji. Laukuma galu norobežoja sniega valnis, aiz kura bieži vien pulcējās daudz skatītāju, sevšķi vakaros. Esplanādes slidotava arī Alisei kļuva par otrajām mājām.

Tāds izskatījās Esplanādes laukums ar slidotavu no putna lidojuma – aerofotogrāfijā ar arhitekta Paula Kundziņa realizēto projektu, 20. gs. 20. gadu 2. pusē (avots: www.zudusilatvija.lv)

Milzīgā slidotava pārsteidza daudzus. 1933. gada 31. janvāra vakarā Rīgā ieradās somu izcilākais daiļslidotājs, helsinkietis, olimpietis (4. vieta, 1932) un divu bronzas medaļu ieguvējs Eiropas meistarsacīkstēs (1930, 1933) Markuss Nikanens (1904 - 1985). Cauri braucot no Tallinas uz Cīrihi (Šveicē), kur 17. un 18. februārī notika pasaules meistarsacīkstes daiļslidošanā. Viesi tūlīt aizveda uz Esplanādes slidotavu, kur arī viņš uzvilka slidas un izmēģināja ledu. M. Nikanens bija neviltoti pārsteigts, "kur daiļslidotājiem dota tik liela platība, kā reti kur citur pasaulē. Arī tik lielu slidotavu kā Esplanādes Nikanens redzot pirmo reiz".

Arhitekti un inženieri kļuva par virzošo spēku daiļslidošanas attīstībā figūru zīmēšanā (obligātās figūras) un figūru skriešanā (izvēles programma). Tā bija izteikta tendence Eiropā 20. gs. mijā un arī vēlākos gados. Varbūt tāpēc, ka paši bija labi zīmētāji, strukturāli un arhitektoniski domājoši, spējīgi ar slidu asmeņiem konstruēt/izzīmēt figūras uz ledus, arī projektēt mākslīgās ledus slidotavas.  

Starp citu, par 1926. gada Eiropas meistaru/čempionu daiļslidošanā kļuva austriešu inženieris Vilhelms Bekls (1893 - 1975). Bet gadu iepriekš cits austriešu inženieris Friedrihs Kālers (1888 - 1973). Lūk, daži daiļslidotāji/inženieri: Eduards Engelmans (1864 - 1944). Līdzīga tendence vērojama arī Latvijā: vācbaltu arh./inž. Wilhelm Bokslafs (1858 - 1945), Vilhelms Riemers (1884 - 1933), arī mūsu pirmais izcilākais daiļslidotājs, olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs stenda šaušanā (1912) Haralds Blaus (1885 - 1945).

Īsta aizraušanās daiļslidošanā sākās līdz ar čehu inženieru/arhitektu ierašanos Rīgā 1926. gadā.

1926. gads bija īpašs. Pirmās oficiālās Latvijas meistarsacīkstes daiļslidošanā, čehu inženieru ierašanās, LZSS uzņemšana Starptautiskajā Slidskriešanas savienībā (ISU), kaut arī tās rūpju lokā vēl nebija daiļslidošana. Un beidzot Esplanādes slidotavas būvprojekts. Pirmo reizi Rīgā pēc LU daiļslidošanas sekcijas uzaicinājuma ieradās Čehoslovākijas meistari – trīs brāļi Slivas - Antons, Aloizs un Josefs. Lielākie starptautiskie panākumi bija jaunākajam – Josefam Slivam – astoņas reizes bija Čehoslovākijas meistars, 5. vietas ieguvējs divos pasaules čempionātos (1925, 1926) un divu olimpisko spēļu dalībnieks (1924, 1928). Brāļi Eiropā bija pazīstami ne tikai kā izcili slidu meistari, bet arī kā daiļslidošanas teorētiķi un dažādu šā sporta veida klubu un organizāciju veidotāji un vadītāji. Pēc Latvijas meistarsacīkstēm, kurās dalībnieku skaits bija pavisam neliels, 28. februārī un 1. martā Čehoslovākijas daiļslidotāji demonstrēja pasaules līmeņa daiļslidošanas elementus, t. sk., savas īpatnējās piruetes. Brāļu Slivas apciemojums ilga gandrīz nedēļu.

Antons Sliva Rīgā pabija trīs reizes – 1926., 1928. un 1931. gadā. Šeit organizēja daiļslidošanas kursus un lasīja lekcijas, pat tiesāja sacensības. Pārvaldīja vācu, poļu un krievu valodu. Palīdzēja organizēt atbildes vizītes ar Latvijas daiļslidotāju piedalīšanos sacensībās Slovākijā (1928). 1929. gadā izveidoja Latvijas Daiļslidotāju klubu, Antonu Slivu iecēla Goda biedra kārtā. Ikreiz, kad noslēdzās viestrenera darbs Rīgā, viņš pateicībā saņēma dāvanas.

Matemātiķe Līza Biķe arī piedalījās viestrenera organizētajās nodarbībās. Fragments no tikšanās 1988. gada vasarā: “Īsta aizraušanās sākās tad, kad čehi – brāļi Slivas atbrauca pie mums uz Rīgu. Inženieri Antonu Slivu ataicināja virskolotājs Eduards Paegle. Viņš arī apmetās pie viņa Dzirnavu ielas dzīvoklī (Nr. 55a-5), kur arī mēs tikāmies ar A. Slivu. Viņš šeit organizēja daiļslidošanas kursus. Pašā apmācīšanas procesā brāļi Aloizs un Jozefs nepiedalījās. Viņam patikās, ka es ātri progresēju. Sliva skatījās, kā kurš slidoja. Parādīja figūru tehnisko pusi. Viņam bija prasība – pareizi nostādīt ķermeni. Antons teica, ka vīriešiem ir beķerceptas bikses un ka ceļos visi esot stīvi. Pāri visai Esplanādei skanēja viņa balss: “Knieweich! Knieweich!” (Mīkstāk ceļos! Mīkstāk ceļos!). Nostiept un izvērst kāju un tā tālāk... Sāka ar skolas figūrām. Tad pārgāja uz citiem elementiem. Brīvais slidojums vēl maz bija attīstīts”.

Mazā Alise slidot sāka pamatskolas laikā, astoņu deviņu gadu vecumā. Bet pie īstām daiļslidošanas slidām tika tikai 13 gadu vecumā. Māsas Valijas pamudināta, sāka apjaust slidošanas hipnotisko varu. Kad Rīgā atkal ieradās čehu viestreneris Antons Sliva, lai sniegtu, kā šodien teiktu, meistarklases nodarbības, viņš uz ledus ievērojis mundru, maza auguma meiteni. Un pirmais, ko ieteicis tēvam – nopirkt īstas daiļslidošanas slidas un sūtīt uz Zakopani pie labiem treneriem. Tomēr brauciens izpalika un Čehoslovākijas vietā Alise iestājās Feodorovas privātajā baleta studijā, kurā darbojās četrus gadus. Obligātās figūras (skolas figūras) palīdzēja apgūt Eduards Tūbelis. Bet pati slidotāja presē vēlāk īpaši atzīmēja un augsti novērtēja Latvijas Ziemas sporta savienības daiļslidošanas sekcijas vadītāja, jaunā, labi skolotā tiesību zinību pārstāvja Pētera Lejiņa (1909 – 2002) padomus.

Vīnes skola

1932. gadā Alise Dzeguze negaidīti uzvarēja Latvijas meistarsacīkstēs pāru slidojumā ar pazīstamo poļu izcelsmes tenisa treneri - Florianu Šraderi (1904 - 1942?). Viņi skaisti un eleganti uzvarēja vācu pāri Hildegardi Švarcu un Eduardu Gešeli.

Alises sirds tā vien vilka uz Vīni. Vīnes skola – visas pasaules daiļslidotāju sapņu zeme. Sapnis piepildās. 1932. gadā decembra sākumā Vīnes Slidskrējēju biedrība (Wiener Eislauf Verein) paziņoja, ka Latvijas Universitātes daiļslidotāji Pēteris Lejiņš un Alise Dzeguze uzņemti viņu klubā kā viesi. Vīnē Alise trenējās austriešu trenera Veisa uzraudzībā.

1933. gadā pēc trīs mēnešu treniņiem Vīnē Alise pirmo reizi kļuva par Latvijas meistari valsts meistarsacīkstēs. Labākā daiļslidotāja valstī! Lepni un cerīgi! Titulu Dzeguze saglabāja ilgus gadus.

Viņa saņēma Japānas pilvarotā Latvijā Vatanabes goda balvu. Japāņu diplomāts pats bija daiļslidotājs. Kopā ar Japānas militārā atašēja tiži bija redzams starp mūsu daiļslidotājiem Esplanādes slidotavā. Pirmā pasaules čempiona Nikolaja Paņina (1872 - 1956) skolas piekritējs. Paņina klasisko darbu par daiļslidošanu «Figūrālas slidošanas māksla» tulkojumu izdevis arī japāņu valodā. Atzīmējot sūtņa lielo interesi, ierosinājumus un pabalstu dailslidošanas sportam Latvijā, «Universitātes Sports» priekšsēdis P. Lejiņš pasniedza Vatanabem «US» nozīmi — par nopelniem sportā, bet Latvijas daiļslidotāju kluba priekšsēdis, zvēr. adv. E. Grīnbergs, kluba goda biedra karti.

Arī vēlākais Japānas pilvarotais Latvijā Dr.jur. Šin Sakuma bija daiļslidotājs. Piedevām labākais savā zemē. Viņš divdesmitajos gados daiļslidošanu apguva Berlīnē, jo pirms tam japāņi slidošanu apguva tikai no grāmatām. Japānas vēstniecības nama pagalmā Šins Sakuma bija ierīkojis mazu slidotavu. 1937. gadā meistarsacīkstēs J. Zīverts (Latvijas Daiļslidotāju klubs) izcīnīja savā īpašumā skolas figūrās inž. H. Blaua dāvāto balvu, bet Alise Dzeguze (US) dāmu meistaru klasē Japāņu sūtņa Sakuma dāvāto balvu.

Latvijas valsts 15 gadu svētkos – 1933. gadā ar Latvijas Sporta Organizāciju Apvienības godazīmi “Par nopelniem” apbalvoto vidū bija arī daiļslidotāja Alise Dzeguze un Haralds Blaus.

IV Ziemas olimpiskās spēles Garmišā-Partenkirhenē. 1936

Jau 1934. gadā, būdama Latvijas meistarsacīkšu uzvarētāja, domāja par nākamo olimpiādi. Savienojot praktisko ar patīkamo, Alise Dzeguze studē Eiropas modes tendences pēc “Atpūtas” un „Vie Parisien", lai atrastu piemērotu modeli savam nākošajam ledus kostīmam — 1936. gada olimpiādei Garmišā–Partenkirhenē. Divi gadi vēl priekšā. Un šie divi gadi netika velti tērēti. 1935. gadā un 1936. gadā ceļš atkal aizveda uz Vīni. Nu jau par Latvijas Ziemas Sporta savienības līdzekļiem.

Pirms olimpiskā gada 1935. gadā kopā ar Somijas meistaru Nikanenu devās plašā viesturnejā pa somu zemi. 1936. gada 18. janvārī somu daiļslidotājs kopā ar latviešu daiļslidotājiem piedalījās demonstrējumos Vienības laukuma slidotavā.

Čehu treneri latviešu slidotājiem, LZSS un Latvijas Olimpiskajai komitejai patika. Viņi viesa uzticību, turpinot Antona Slivas izveidotās draudzīgās attiecības ar mūsu sporta organizācijām. Rīgā 1936. gadā viestrenera statusā uz vienu mēnesi, nodrošinot ceļa, uztura, dzīvošanas un dienas naudu, ieradās čehs Rūdolfs Praznovskis (Rudolff Praznovsky). Eiropas un pasaules meistarsacīkšu pirmā desmitnieka līmeņa daiļslidotājs. Labākais sasniegums Eiropas meistarsacīkstes – 5. v. (1928), bet pasaules meistarsacīkstēs 8. v. (1929), 7. v. (1929), 7. v. (1930), 12. v. (1937).

1936. gada janvāra sākums pagalam slikts. Laika apstākļi pavisam nevieš optimismu slidotājiem. Ledus pieturējās tikai uz Bābelītes ezera, bet slēpotāji mēģināja darīt ko var Gaiziņkalnā un Pļaviņās. ASK skrejceļa ledu klāj ūdens kārta. Jāņem palīgā Bābelītes ezers. Latvija – Igaunija ātrslidošans sacensības jāpārceļ uz universitātes slidotavu kopā ar daiļslidotājiem un ledus hokejistiem. Olimpiāde ir jau tepat pie durvīm.

IV Ziemas olimpiskās spēles Garmišā-Partenkirhenē pulcēja 28 nācijas, 755 dalībniekus 17 disciplīnās. Olimpiādi vēroja 619.000 skatītāju. Daiļslidošanas sacensības sievietēm notika no 11.-15. februārim. 28 dalībnieces. Sacensības nepabeidza piecas. Alise olimpisko spēļu konkurencē ierindojās 23. vietā. Vīriešu konkurencē - 25. vieta Verneram Aulam (1889 – 1976), bet pāris Hildegarde Švarce (1907 – 1944) - Eduards Gešels (1902 - ?) ierindojās priekšpēdējā – 18. vietā.

Lielākais – olimpiskais starts A. Dzeguzes sporta karjerā bija palicis pagātnē. Vai tas atnesa gandarījumu Latvijas daiļslidotājiem – olimpiešiem? Tas radīja pārdomas visai daiļslidošanas sabiedrībai. 1936. gada ziemas olimpiskās spēles kļuva par sienu, pret kuru Latvijas daiļslidošana atdūrās. Mūsu estētisms jeb dejošana uz ledus nelīdzēja. Tehniskais progress sarežģītu elementu izvēles programmā – piruetes, soļi un lēcieni bija mūsu slidotāju meistarībai pārāks grūts uzdevums.

1939. gada Latvijas meistarsacīkstēs Alise nestartēja traumas dēļ, atļaujot par čempioni kļūt mazajai, piecpadsmit gadīgai Rīgas Ledus kluba pārstāvei Benitai Beningai.

1941. gadā apprecējās ar tieslietu zinātņu kandidātu Kārli Kļaviņu. Vasaras pavadīja Dubultos. Vingroja un spēlēja tenisu. Bez daiļslidošanas nodarbojās ar tenisu, peldēšanu un volejbolu. Vasarās cītīgi vingroja.

Ziemā uz Esplanādes ledus trenējās katru vakaru divas stundas, papildu balets, masāžas, dušas, kalnu saule un pirmklasīgi treneri. Tādi bija gludā ledus spoguļa noslēpumi. Brīžiem gan parādījās vēlme doties uz ārzemēm mācīties un slidot, jo Latvijā katra ziemas diena varēja atnākt ar nepatīkamiem pārsteigumiem. Vīne ar mākslīgo ledu, izciliem daiļslidotājiem un treneriem palika ikdienā neaizsniedzama.

“Vienmēr vēl nepārspētā” – šo apzīmējumu droši varēja attiecināt uz Alisi Dzeguzi, kad kara izskaņā pēc divām okupācijām – krievu un vācu kopā ar gadus veco meitu Astrīdi devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tad uz Argentīnu, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi Kanādā. Sapņi par „lielo daiļslidošanu” lielajā Esplanādes slidotavā padarīja atmiņas par dzimteni gaišākas. Alise Dzeguze, mums latviešiem, bija un paliks kā daiļslidošanas etalons Latvijas pirmās brīvvalsts gados.

Raksta autore: Rita Apine, Latvijas Sporta muzeja vadošā pētniece

Foto no Latvijas Sporta muzeja krājuma un Alises Dzeguzes privātā arhīva. Foto autori nezināmi

15.04.2022.